Saules pūciņas par mani

Skolas barveža portrets
Skolas brīnums

Šis būs stāsts par Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas prezidenti Alisi Upmali. Par meiteni, kura vada skolēnu domi. Barvedis – šis vārds skan ar tikpat kā militāru smagumu, šķiet, tas ietver sevī kontroli, kas nāk no kādas dzelzs dūres. Alise ir māksliniece, labo un radošo spēku pavēlniece. Jaunrades vieglums, neparastas idejas, savs īpašais šarms un aizrautība darboties – tā ir viņa, kurai nav nevienas dzelzs dūres, ar kuru vadīt, bet kāda nemanāma burvju nūjiņa gan.
Alise nav no tiem skolu līderiem, kas citiem varētu šķist tāli un nesasniedzami, ar kuriem bail runāt. Mūsu skolas prezidente ir ļoti cilvēcīga būtne. Atvērta un interesanta. Gribēju noskaidrot, kā radies viņas spilgtums, tādēļ jautāju to sievietei, kas meitenei neapšaubāmi bijis košs piemērs.
„Viens no Alises personību veidojošiem faktoriem,” stāsta Alises mamma, „ir bijis tas, ka viņa auga starp pieaugušajiem. Mēs bijām gados jauni vecāki, draugiem bērnu vēl nebija, sagadījās, ka arī rados Alisei nebija vienaudžu. Viņa vienmēr piedalījās pieaugušo sarunās, visi labprāt viņu uzklausījām un ignorējām apgalvojumu, ka „bērni nedrīkst jaukties pieaugušo sarunās”. Esmu novērojusi, ka viņai, augot lielākai, ļoti viegli bija un ir sarunāties, kā arī atrast kopīgu valodu ar gados pat krietni vecākiem cilvēkiem. Vienmēr ir bijusi arī pieaugušāka spriedumos. Pēc darba veikaliņā „Zelma” viņa bieži stāsta par satiktiem interesantiem cilvēkiem. Alisei pat patīk satraukums, kas ir jaunās tikšanās reizēs, viņa gūst baudu no komunikācijas ar cilvēkiem. Būdama maza, bieži teica: „Gribu runāšanos!”
Alise bērnībā bija „viegls” bērns, bez niķiem un stiķiem, kad daudzi piesit kāju, lai kaut ko pieprasītu un panāktu savu. Tā nebija audzināšana, viņa vienkārši tāda bija...
Viņa noteikti ir uzticams draugs, pat tuvākajiem no viņas neizvilināt kāda uzticētu noslēpumu, bēdu, prieku. Alisei patīk interesanti pavadīts laiks, tā, lai pat visvienkāršākajai ballītei būtu saturs un pašiem par to prieks.” Patiesi - Alise ne tikai glabā sev uzticētās bēdas un prieku, bet arī pati to sniedz savos īpašajos pasākumos. Viņai patīk fotomāksla, tādēļ savā 18 gadu jubilejā viesus pārsteidza ar īpašu fotosesiju – visi melnbaltos tērpus un ...ar oranžiem apelsīniem. „Viņa ir no tiem cilvēkiem, kam diennakts vienmēr būs par īsu. Alisei tik daudz ko gribas darīt, viņu tik daudz kas interesē, tik daudz ko grib paspēt, ka tas noved kaut kādā mērā pie haotisma, ka nezina, no kura gala sākt. Tajā pašā laikā atbildīgos brīžos spēj mobilizēties un tikt galā ar mākslinieciskā radošuma radīto nekārtību.”
Alise ir cilvēks, kurā man nekad nav traucējis nelielais haoss. Viss, kas ap viņu rodas ir pavisam dzīvīgs un dabīgs, ka nemaz neprasa paskaidrojums vai vēl jo vairāk – kādus attaisnojumus. Kļūst priecīgi noklausīties, kā reizēm viņa ir ļāvusies slinkumam, bijusi vienu vakaru neliels amerikānis pie TV ar čipsiem vai darījusi ko līdzīgu. Viņa neslēpjas no tā, kas ir daļa no viņas. Cits varbūt kaunas par ko tādu, sauc to par savu izlaidību un „es padevos”, bet Alise to izstāsta tik jūsmīgi, ka liekas – „jā, tā tam ir jābūt”, „viss kārtībā” un bieži vien arī „nekad nebūtu iedomājusies”. Mūsu prezidente ir māksliniece, kas ir saprotama un uztverama apkārtējiem. Viņas radošo impulsu vienkāršībai un veidiem, kā viņa rod sev izklaidi, ir liels nomierinošs spēks. Viņā gribas ieklausīties.

Alise pati saka tā: „Es gribu būt kā maize. Ne aplūkojama pa gabalu vai apjūsmojama nepieskaroties, bet izgaršojama, izsmaržojama un baudāma. Pieminama un kārojama, ja pietrūkst kaut vienu dienu. Stipra un maiga, dienišķa un tomēr svēta, kas dod spēku dzīvot.”

Laura Kampenusa
laura.kampenusa@gmail.com